Svētmocekis Ignācijs Dievnesējs

Atceres dienas: 29. janvāris , 20. decembris

Svētais Ignācijs, Dievnesējs, mums ir īpaši svarīgs, jo viņš cieši mijiedarbojās ar apustuļiem, dzirdēja kristīgās mācības tieši no viņiem un bija liecinieks pirmo kristīgo kopienu izplatībai un attīstībai. Savās septiņās vēstulēs viņš mums iemūžināja apustuļu laikmetu.

Svētais Ignācijs piedzima Sīrijā Pestītāja dzīves pēdējos gados. Viņa dzīve vēsta, ka viņš bija bērns, kuru Kungs ņēma Savās rokās un teica: "Ja jūs neatgriezīsieties un netopat kā bērni, jūs neieiesiet Debesu valstībā" (Mateja 18:3). Viņu sauca par Dievnesēju, jo ar tik spēcīgu mīlestību pret Kungu viņš, šķiet, nesa Viņu savā sirdī. Viņš bija apustuļa un evaņģēlista Jāņa Teologa māceklis. Svētā Ignācija vēstule Smirniešiem atklāj, ka viņš bija īpaši tuvs apustulim Pēterim un pavadīja viņu vairākos viņa apustuliskajos ceļojumos. Neilgi pirms Jeruzalemes iznīcināšanas 72. gadā nomira Evods, viens no septiņdesmit Kristus mācekļiem, un Ignācijs kļuva par viņa pēcteci Antiohijas (Sīrijas galvaspilsētas) tronī.

Svētais Ignācijs pārvaldīja Antiohijas baznīcu 40 gadus (67.–107. g.). Īpašā vīzijā viņam bija privilēģija redzēt debesu pielūgsmi un dzirdēt eņģeļu dziedāšanu. Sekojot eņģeļu pasaules paraugam, viņš dievkalpojumos ieviesa antifonisku dziedāšanu, kurā divi kori pārmaiņus dzied. Šī dziedāšana, kuras izcelsme ir Sīrijā, ātri izplatījās visā agrīnajā baznīcā.

107. gadā, kampaņas laikā pret armēņiem, imperators Trajāns devās cauri Antiohijai. Viņam tika paziņots, ka svētais Ignācijs apliecina Kristu, māca nicināt bagātību, saglabāt jaunavību un atturas no upurēšanas romiešu dieviem. Imperators izsauca svēto un pieprasīja, lai viņš pārtrauc sludināt Kristu. Viņš atteicās. Pēc tam viņš tika važās nosūtīts uz Romu, kur tautas izklaidei viņš tika nodots savvaļas zvēriem Kolizejā. Pa ceļam uz Romu viņš uzrakstīja septiņas vēstules, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Savās vēstulēs svētais Ignācijs lūdz kristiešus nemēģināt glābt viņu no nāves: "Es jūs lūdzu, neizrādiet man nelaikā mīlestību. Atstājiet mani par barību savvaļas zvēriem, lai caur tiem jūs varētu sasniegt Dievu. Es esmu Dieva kvieši. Lai savvaļas zvēru zobi mani samaļ, lai es kļūtu par tīru Kristus maizi." Dzirdot par svētā drosmi, Trajāns pārtrauca kristiešu vajāšanu. Viņa relikvijas tika pārvestas uz Antiohiju, vēlāk atgrieztas Romā un novietotas baznīcā svētā mocekļa Klementa, Romas pāvesta vārdā.

Savā vēstulē efeziešiem svētais Ignācijs rakstīja: "Saglabājiet ticību un mīlestību un darbos parādiet sevi kā kristiešus. Ticība un mīlestība ir dzīves sākums un gals. Ticība ir sākums, un mīlestība ir gals, un abas, kad tās ir apvienotas, ir Dieva darbs. Viss pārējais, kas attiecas uz tikumu, nāk no tām. Neviens, kas apliecina ticību, negrēko, un neviens, kas to ir ieguvis, neienīst."

29. / 11. februāris, trešdiena, gavēņa diena.

Svtmoc. Ignātija Dievnesēja, Antiohijas bīsk., sv. relikviju pārnešana (107).

Svt. Lavrentija, Pečoru vientuļnieka, Turovas bīsk., Tuvajās alās (1194). Svētītāju Gerasima (1441-1467), Pitirima (1455), Jonas (1470), Lielpermas, Ustj-Vimas bīskapu. Komi svēto kopēja godināšana. Moc. Romāna, Jēkaba, Filofeja, Hiperīhija, Aviva, Juliāna un Paregorija, Samosatā (297). Moc. Emesas bīsk. Silvāna, diak. Lūkas un lasītāja Mokija (312). Jekaterinburgas svēto kopēja godināšana.

Svtmoc. priest. Jāņa Granitova un Leontija Kļimenko, diakona Konstantīna Zvereva un ar viņiem 5 mocekļu (1920).

1. Jņ. 73. lekc. III, 21 – IV, 6.

Mk. 65. lekc. XIV, 43 – XV, 1:

43 Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecajiem.

44 Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi, sacīdams: "Ko es skūpstīšu, tas Viņš ir, To gūstait un To novediet drošībā."

45 Un tas nāca un, tūdaļ Viņam piegājis, saka: "Rabi!" - un Viņu skūpstīja.

46 Un tie pielika rokas pie Viņa un To saņēma.

47 Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.

48 Un Jēzus griezās pie tiem un sacīja: "It kā pret kādu laupītāju jūs ar zobeniem un nūjām esat izgājuši Mani gūstīt.

49 Ik dienas Es pie jums esmu sēdējis Templī mācīdams, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet lai raksti taptu piepildīti."

50 Tad visi Viņu atstāja un bēga.

51 Un kāds jauneklis Viņam sekoja; tas bija apsedzies ar audeklu uz kailām miesām, un tie pēc tā tvarstīja.

52 Bet, audeklu pamezdams, tas no tiem izbēga pliks.

53 Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri, vecaji un rakstu mācītāji.

54 Un Pēteris no tālienes Viņam sekoja augstā priestera pils pagalmā un sēdēja pie sulaiņiem un sildījās pie uguns.

55 Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu, un neatrada.

56 Jo daudzi deva viltus liecības pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas.

57 Un citi cēlās un deva nepatiesu liecību pret Viņu, sacīdami:

58 "Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: Es gribu šo rokām taisīto Templi noplēst un trijās dienās uzcelt citu, kas nav rokām taisīts."

59 Bet arī šī viņu liecība nebija vienāda.

60 Un augstais priesteris piecēlās, nostājās vidū un jautāja Jēzum, sacīdams: "Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?"

61 Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un sacīja: "Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?"

62 Bet Jēzus sacīja: "Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem."

63 Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un saka: "Kam vēl vajag liecinieku?

64 Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?" Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis.

65 Un citi sāka Viņu apspļaudīt un apsedza Viņa vaigu, un Viņu sita dūrēm, un Viņam sacīja: "Pravieto." Un sulaiņi Viņam sita vaigā.

66 Un, kad Pēteris bija pils pagalmā, nāk viena no augstā priestera kalponēm

67 un, redzēdama Pēteri sildāmies, to uzlūkoja un sacīja: "Tu arī biji ar Jēzu Nacarieti."

68 Bet viņš liedzās, sacīdams: "Es Viņu nepazīstu un nesaprotu, ko tu runā." Un tas izgāja priekšnamā.

69 Un kalpone viņu atkal redzēja un sāka stāstīt tiem, kas klāt stāvēja: "Šis vīrs ir viens no tiem."

70 Bet viņš atkal liedzās. Un pēc maza brīža tie, kas apkārt stāvēja, atkal Pēterim sacīja: "Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi galilietis."

71 Un viņš sāka lādēties un dievoties: "Es nepazīstu to cilvēku, par ko jūs runājat."

72 Un tūliņ gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris atcerējās tos vārdus, ko Jēzus tam bija sacījis: "Pirms gailis divi reizes dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Un, pie atziņas nācis, viņš iesāka raudāt.

Aizlūguma fragments.

26. / 8. februāris, svētdiena

Svētdiena par pazudušo dēlu. 2. balss.

Baznīcas jaunmocekļu un apliecinātāju kopēja piemiņa .

Evaņģēlija lasījums.

26. / 8. februāris, svētdiena

Svētdiena par pazudušo dēlu. 2. balss.

Baznīcas jaunmocekļu un apliecinātāju kopēja piemiņa .

Apustuļu lasījums.

26. / 8. februāris, svētdiena

Svētdiena par pazudušo dēlu. 2. balss.

Baznīcas jaunmocekļu un apliecinātāju kopēja piemiņa .

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 36. nedēļā pēc Trijādības no 9.februāra līdz 15.februārim:

11.februāris trešdiena- 18:00 akafists Kristum Dievam ar aizlūgumu,

13.februāris piektdiena- 18:00 Lielā panihida, aizmigušo pieminēšana,

14.februāris sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija, panihida,

17:00 Tā Kunga Pretīmņemšanas Svētku priekšvakara dievkalpojums;

15.februāris Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija Tā Kunga Pretīmņemšanas Svētkos..

#dievkalpojumusaraksts

26. / 8. februāris, svētdiena

Svētdiena par pazudušo dēlu. 2. balss.

Baznīcas jaunmocekļu un apliecinātāju kopēja piemiņa .

Visl. Ksenofonta, viņa dzīvesbiedres Marijas un viņu dēlu Arkādija un Jāņa, Konstantinopolē (V-VI).

Visl. Robejas Ksenofonta, Novgorodā (1262). Moc. priest. Ananijas, cietumsarga Pētera, un ar viņiem septiņu karavīru (295). Visl. Simeona Vecā (ap 390.). Visl. Feodora Apliecinātāja, Studijas klostera igumena (826), sv. relikviju pārnešana (845). Svt. Jāzepa, Soluņas arhib. (830). Labt. Dāvida IV Atjaunotāja, Ibērijas un Abhāzijas ķēniņa (1125) (Gruz.).

Moc. Jāņa Popova (1938).

Visu aizmigušo, kas cietuši par ticību Kristum vajāšanu laikā, piemiņas diena.

Rīta dievkalpojumā pie parastajiem diviem polieleja psalmiem tiek pievienots 136. psalms “Pie Bābeles upēm...”. Šis psalms tiek dziedāts arī nākamās divas svētdienas.

Rīt. – 2. Ev. Mk. 70. lekc. XVI, 1-8.

Lit. – 1. Kor. 135. lekc. VI, 12-20.

Lk. 79. lekc. XV, 11-32:

11 Un Viņš sacīja: "Kādam cilvēkam bija divi dēli.

12 Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu.

13 Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.

14 Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt.

15 Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt.

16 Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.

17 Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā.

18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi,

19 es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!

20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.

21 Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.

22 Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās;

23 atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies,

24 jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties.

25 Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni,

26 un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot.

27 Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.

28 Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā.

29 Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem,

30 bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!

31 Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs,

32 bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts."

25. / 7. februāris, sestdiena

Svt. Grigorija Teologa, Konstantinopoles arhibīsk. (389). Visl. Optinas Anatolija Vecākā (Zercalova) (1894). Svtmoc. Vladimira, Kijevas metropolīta (1918).

Svt. Mozus, Novgorodas arhibīsk. (1362). Moc. Felicitas un viņas septiņu dēlu Januārija, Fēliksa, Filipa, Silvāna, Aleksandra, Vitālija un Marciāla (ap 164.). Visl. Sīrijas Poplija, Eifratas vientuļnieka (ap 380.). Visl. Māra Dziedātāja, netālu no Kirēnijas Sīrijā (430).

Svtmoc. Pētera, Voroņežas arhibīsk. (1929) un svtmoc. Vasīlija, Priluckas bīsk. (1930); svtmoc. priest. Stefana Gračova, moc. Borisa Zavarina (1938).

Dievmātes ikonas sauktas «Remdē manas bēdas» (atnesta uz Maskavu 1640. g.).

Rīt. – Jņ. 35. lekc. (no vidus) X, 1-9. Lit. – Svt.: 1. Kor. 151. lekc. XII, 7-11. Jņ. 36. lekc. X, 9-16. Svtmoc.: Ebr. 334. lekc. XIII, 7-16.

Dienas: 2. Tim. 295. lekc. III, 1-9. Lk. 103. lekc. XX, 45 – XXI, 4:

45 Un, visiem ļaudīm dzirdot, Viņš sacīja Saviem mācekļiem:

46 "Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās.

47 Viņi apēd atraitņu namus, aizbildinādamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!"

1 Viņš, Savas acis pacēlis, redzēja bagātos savus ziedojumus metam Tempļa šķirstā.

2 Bet Viņš redzēja arī, ka kāda nabaga atraitne tur iemeta divi artavas,

3 un sacīja: "Tiešām Es jums saku: šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi,

4 jo visi citi ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa ziedojusi no savas trūcības visu savu padomu!"

24. / 6. februāris, piektdiena

Visl. Ksenijas (V).

Svētl. Pēterburgas Ksenijas (XIX).

Svt. Lielpermas, Ustj-Vimas Gerasima (1441). Moc. Kazaņas Jāņa (1529). Moc. Sicīlijas Vavila un viņa mācekļu Timoteja un Agapija (III). Visl. Maķedonija, Sīrijas anahorēta (tuksneša vientuļnieka) (ap 420.). Visl.moc. Anastasija Persieša sv. relikviju pārnešana (628).

Rīt. – Mt. 43. lekc. XI, 27-30. Lit. – 1. Jņ. 70. lekc. II, 7-17.

Mk. 63. lekc. XIV, 3-9:

3 Un, kad Viņš bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā, un sēdēja pie galda, tad kāda sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, un, trauciņu sasitusi, tā to lēja uz Viņa galvu.

4 Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: "Kā labad šī eļļas izšķērdēšana?

5 Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāk nekā par trīs simti denārijiem un izdalīt nabagiem." Un tie izteica viņai pārmetumus.

6 Bet Jēzus sacīja: "Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt? Tā labu darbu pie Manis ir darījusi.

7 Jo nabagi ir arvienu pie jums, un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvienu pie jums.

8 Šī ir darījusi, ko spējusi: tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi bērēm.

9 Patiesi Es jums saku: kur vien evaņģēliju sludinās pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu."

23. / 5. februāris, ceturtdiena

Svtmoc. Klimenta, Ankiras bīsk., un moc. Agafangela (312).

Visl. Kostromas Genādija no Ļubimovas klostera (Ļubimogradas) (1565). Kostromas svēto kopēja godināšana. Svt. Feoktista, Novgorodas arhibīsk., sv. relikviju pārnešana (1786). Visl. priest. Mausima Sīrieša (IV). Visl. Eifratas Sālamana klusētāja (ap 400.). Svt. Paulīna Žēlsirdīgā, Nolānas bīsk. (431). VI Vispasaules Koncila svēto tēvu atcere (680-681).

Visl.moc. igumena Serafima Bulašova, visl.moc. Eudokijas Kuzminovas un Katrīnas Čerkasovas, moc. Milicas Kuvšinovas (1938).

1. Jņ. 69. lekc. I, 8 – II, 6.

Mk. 62. lekc. XIII, 31-XIV, 2:

31 Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.

32 Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs.

33 Pielūkojiet, esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir.

34 Tas ir, kā kad kāds cilvēks aizceļodams atstāja savu namu un deva saviem kalpiem visu varu, ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā.

35 Tad nu esiet nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri,

36 ka tas, piepeši nākdams, jūs neatrod guļam.

37 Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem. Esiet nomodā!"

1 Un pēc divām dienām bija Pashā un Neraudzētās maizes svētki. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu varētu saņemt un nokaut,

2 jo tie sacīja: "Tik ne svētkos, lai neceļas starp ļaudīm dumpis."

22. / 4. februāris, trešdiena

Ap. Timoteja no 70 ap. (ap 96.). Visl.moc. Anastasija Persieša (628).

Visl. Žabinskas Makārija, Beļevas brīnumdarītāja (1623).

Visl.moc. Anastasija, Pečoru diakona, Tuvajās alās (XII). Moc. bīsk. Manuēla, Georgija, Pētera, Leontija, priest. Sionija, Gabriēla, Jāņa, Leonta, Paroda un 377citu ar viņiem (ap 817.).

Svtmoc. priest. Jāņa Uspenska un Eufīmija Tihonravova (1938).

2. Pēt. 68. lekc. III, 1-18.

Mk. 61. lekc. XIII, 24-31:

24 Bet tanīs dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies un mēness nedos savu spīdumu,

25 un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi sakustēsies.

26 Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesīs ar lielu spēku un godību.

27 Un tad Viņš sūtīs Savus eņģeļus un sapulcinās Savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes gala līdz debess galam.

28 Bet mācaities līdzību no vīģes koka: kad viņa zars jau iezeļ un lapas plaukst, tad jūs nomanāt, ka vasara ir tuvu!

29 Tā arīdzan, kad jūs visu šo redzēsit notiekam, tad zinait, ka tas ir tuvu priekš durvīm.

30 Patiesi Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss tas nebūs noticis.

31 Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.

21. / 3. februāris, otrdiena

Visl. Maksima Apliecinātāja (662). Moc. Neofīta (303-305). Moc. Eugēnija, Kandida, Valeriāna un Akilas (303). Visl. Maksima Grieķa (1556).

Svtmoc. priest. Elijas Berezovska (1938).

Dievmātes Ktitoras (IV) un Vatopēdas ikonu, sauktu «Ieprieca» vai «Mierinājums» (807).

Rīt. – Mt. 43.lekc. XI, 27-30.

Lit. – 2. Pēt. 66. lekc. I, 20 – II, 9. Mk. 59. lekc. XIII, 9-13:

9 Bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem, jo tie jūs nodos augstās tiesās, un jūs tapsit šausti sinagogās un Manis dēļ vesti valdnieku un ķēniņu priekšā, tiem par liecību.

10 Un evaņģēlijam papriekš jātop sludinātam visām tautām.

11 Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājieties iepriekš; kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars.

12 Bet tad brālis brāli nodos uz nāvi un tēvs bērnu, un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs.

13 Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ; bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.

Ērtākai piekļuvei lūgšanu audio ierakstiem esam izveidojuši mūsu draudzes Spotify lapu:

https://open.spotify.com/show/7DtyiWJdk8sEqYropE2Agi?si=gkUGhzrtRfaiW782YZTG3Q

Tai vienmēr var piekļūt arī caur mūsu mājas lapas audiotēkas sadaļu.

https://www.debesbrauksanas.lv/audioteka

Aizlūguma fragments.

Februāris (j.st.)

19. / 1. februāris, svētdiena

Svētdiena par muitnieku un farizeju.

Evaņģēlija lasījums.

Februāris (j.st.)

19. / 1. februāris, svētdiena

Svētdiena par muitnieku un farizeju.

Apustuļu lasījums.

Februāris (j.st.)

19. / 1. februāris, svētdiena

Svētdiena par muitnieku un farizeju.

Dievkalpojumu saraksts Debesbraukšanas baznīcā 35. nedēļā pēc Trijādības no 2.februāra līdz 8.februārim

(nepārtrauktā nedēļa- bez gavēņa trešdien un piektdien):

4.februāris trešdiena- 18:00 akafists Kristum Dievam ar aizlūgumu,

6.februāris piektdiena- 18:00 akafists svētlaimīgajai Pēterburgas Ksenijai ar aizlūgumu,

7.februāris sestdiena- 8:30 stundas un Dievišķā Liturģija,

17:00 Svētdienas priekšvakara dievkalpojums;

8.februāris Svētdiena- 8:30 stundas, Dievišķā Liturģija.

#dievkalpojumusaraksts

Februāris (j.st.)

19. / 1. februāris, svētdiena

Svētdiena par muitnieku un farizeju. 1. balss.

Gavēņa Triodes sākums.

Rīta dievkalpojumā pēc 50. psalma – “Atver man atgriešanās durvis” (līdz Lielā gavēņa 5. svētdienai ieskaitot, izņemot Krusta godināšanas svētdienu).

Visl. Ēģiptes Makārija Lielā (390-391). Svt. Marka, Efesas arhibīsk. (1444). Svētl. Novgorodas Feodora, Kristus dēļ neprātīgā (1392). Visl. Novgorodas Makārija Romieša (XVI-XVII).

Visl. Makārija, Pečoru gavētāja, Tuvajās alās (XII). Visl. Makārija, Pečoru diakona, Tālajās alās (XIII-XIV). Visl. Storoževas, Zveņigorodas Savvas sv. relikviju iegūšana (1652). Moc. jaunavas Eufrasijas, Nikomēdijā (303). Visl. Aleksandrijas Makārija (394-395). Visl. Martkopas, Ibērijas Antonija, torņa askēta (VI) (Gruz.). Svt. Arsēnija, Kerkiras arhibīsk. (VII). Visl. Eufīmija apl. (XX) (Gruz.).

Svtmoc. priest. Pētera Skipetrova (1918); svtmoc. priest. Nikolaja Vostorgova (1930); moc. Feodora Guseva (1940).

Rīt. – 1. Ev. Mt. 116. lekc. XXVIII, 16-20.

Lit. – 2. Tim. 296. lekc. III, 10-15. Lk. 89. lekc. XVIII, 10-14:

9 Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību:

10 "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks.

11 Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.

12 Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.

13 Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!

14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."

Svētais Afanasijs Lielais no Aleksandrijas

Atceres dienas: 18. janvāris , 2. maijs

Svētais Afanasijs piedzima Aleksandrijā; viņa māte, tāpat kā Anna, kura atveda savu dēlu Samuēlu uz Tā Kunga templi (1. Samuēla 1:28), atveda viņu arī pie Aleksandrijas patriarha svētā Aleksandra un uzticēja viņu kalpot Dievam. Viņš sāka pavadīt savu dzīvi dievnamā , dedzīgi pildot Dieva baušļus.

319. gadā patriarhs viņu ordinēja par diakonu Aleksandrijas baznīcā. Jau šajā laikā svētais Afanasijs bija sācis rakstīt. Nākamais svētais redzēja, ka Kristus baznīcas jaunpienācējiem trūkst dedzības un patiesas dievbijības. Daudzi no viņiem meklēja sev slavu, iesaistījās tukšvārdībā, pļāpāšanā un pārnesa visas pagānu paražas, ko viņi iepriekš bija praktizējuši, uz kristīgo dzīvi. Celās kāds Ārijs, zaimodams Kristu, pazemojot Dievmāti un celdams nemierus, mācīdams tautai meklēt godu un slavu, iefiltrēties Baznīcā un iegūt priesterību un pat bīskapiju. Daudzi viņā klausījās un kļuva par šīs ķecerības sekotājiem — ariāņiem. Šī ķecerība izplatījās tik plaši, ka gandrīz pārņēma visu Baznīcu — izcēlās liels konflikts. 325. gadā svētais Atanasijs piedalījās Nīkajas koncilā, kur viņš nosodīja Āriju.

326. gadā, pēc patriarha Aleksandra nāves, svētais Afanasijs tika ievēlēts Aleksandrijas bīskapijā. Kā bīskaps Atanasijs ceļoja uz draudzēm, daudz runāja, cīnījās pret ariāņiem, rakstīja un nosodīja viņus. Visi viltus kristieši sacēlās pret viņu un sāka viņu apmelot. Tajā laikā valdīja Konstantīns Lielais (306.–337.), kuru uzskatīja par Kristus Baznīcas aizbildni. Viņš labi pārzināja militāro stratēģiju, diplomātiju un valsts lietas, taču nebija pazīstams ar baznīcas lietām un Evaņģēlija sludināšanu, tāpēc svārstījās starp ariānismu un pareizticību.

Izmantojot imperatora laipnību un vienkāršību, ķeceri ielenca visu viņa galmu, iefiltrējās katrā amatā un sāka čukstēt par ķecerībām un meliem, kūdot uz šķelšanos. Viņi apsūdzēja arhibīskapu Atanasiju par sliktu cilvēku, nepaklausību imperatoram, nodokļu iekasēšanu atsevišķi no karaliskās kases un ļaunu darbu izdarīšanu. Viņi apsūdzēja viņu par burvi, noziedznieku un netikli. Imperators bija liecinieks lielajām nesaskaņām un naidīgumam un centās nodibināt mieru, taču bija brīži, kad draudēja izcelties karš, un tad viņš ieteica svētajam Atanasijam uz laiku atkāpties. Svētais lielāko daļu savas ilgās valdīšanas pavadīja trimdā, un šajos laikos viņš bieži baudīja mūku atbalstu un draudzējās ar abiem mūku tēviem – svētajiem godājamajiem Antoniju un Pahomiju.

Īpaši ķeceri un ļaundari centās apsūdzēt Svēto Atanasiju nepakļaušanās imperatora pavēlēm, viņa norādījumu ignorēšanā, Ārija nepieņemšanā baznīcas kopībā, burvestību veikšanā, lai gan paši bija acīmredzami burvji, un maģijas veikšanā ar mirušas rokas palīdzību, kas it kā piederēja garīdzniekam Arsēnijam. Imperators pavēlēja veikt izmeklēšanu. Arsēnijs bija garīdznieks, lasītājs, kurš, izdarījis kādu pārkāpumu, ilgu laiku slēpās. Kad baumas par to sāka izplatīties, viņā parādījās patiesības un taisnīguma izjūta, jo Svētais Atanasijs, Kristus svētais hierarhs, bija nevainīgs, un pats Arsēnijs necieta nekādu kaitējumu. Ne jau viņa roka tika nocirsta; ļaunie tiesneši, no kuriem daudzi bija bīskapi, kaut kur atrada citu cilvēku. Sērojot par savu tēvu un labdari un sirdī sērojot, ka patiesība tiek netaisnīgi uzvarēta ar meliem, viņš slepeni devās pie paša Atanasija, krītot pie viņa godājamajām kājām. Svētīgais Atanasijs, priecādamies par Arsēnija ierašanos, pavēlēja viņam nevienam nerādīties līdz tiesas brīdim.

Tikmēr Atanasija pretinieku ļaunais naids kļuva tik spēcīgs, ka viņi savējiem pievienoja jaunus melus: viņi uzpirka nekaunīgu sievieti, lai tā apmelotu svēto Atanasiju, apgalvojot, ka viņš pret viņu ir nodarījis netaisnību. Kad sākās tiesas process, tiesneši apsēdās savās vietās, un apmelotāji nostājās viņu priekšā. Arī šī sieviete tika atvesta. Ar asarām acīs viņa ilgi sūdzējās par svēto, kuru nekad nebija redzējusi un pat nezināja, kā viņš izskatās. Visi klausījās apjukumā. Viņa atkāpās no dievbijības, priecājoties par lielo naudas summu, ko viņai bija devuši. Tajā brīdī Atanasija draugs, prezbiters Timotejs, stāvēdams kopā ar viņu ārpus durvīm un visu dzirdēdams, kļuva satraukts garā un, pēkšņi ienākot tiesas zālē, ātri konfrontēja apmelotāju, it kā viņš būtu pats Atanasijs. Viņš drosmīgi uzrunāja viņu: "Vai es vakar naktī pret tevi nodarbojos ar vardarbību, kā tu saki?" Un ar vēl lielāku nekaunību viņa sauca tiesnešiem: "Šis cilvēks, šis cilvēks ir mans samaitātājs un ļaundaris pret manu šķīstību; viņš..." Tiesneši smējās, redzot negantību, izspēlēto farsu, un atlaida viņu. Bet Svētā Atanasija pretinieki, lai arī kaunējās, nenomierinājās un sāka apsūdzēt viņu Arsēnija slepkavībā, parādot šausminoša izskata mirušu roku. Svētais Atanasijs pacietīgi klausījās un klusēja, tad jautāja: "Vai starp jums ir kāds, kas labi pazina Arsēniju? Kurš no jums var apstiprināt, vai tā tiešām ir viņa roka?" Un lielākā daļa netaisnīgo tiesnešu piecēlās, uzlēca un sāka apgalvot, ka tā tiešām ir Arsēnija roka. Un tad, kad viņi atklāja savas netīrās sirdis un nodevību, svētais atvilka aizkaru, aiz kura stāvēja Arsēnijs, izveda viņu sapulces priekšā un jautāja: "Un kas ir šis, kas stāv jūsu priekšā? Jūs teicāt, ka Arsēnijs nav dzīvs; šī ir viņa roka." Un visi bija šausmās. "Lūk, kungi, Arsēnijs!" Svētais Atanasijs paziņoja: "Lūk, viņa rokas, kas nemaz netika nocirstas! Parādi man savu Arsēniju, ja tev tāds ir, un pasaki mums, kam pieder šī nocirsta roka, kas jūs pašus nosoda kā šī nozieguma vaininiekus." Bet tiesneši turpināja tiesas procesu, izsmeļot visus savus apmelojumus. Un Svētais Atanasijs, nespēdams paciest pieļauto netaisnību, skaļi liecināja visai padomei: "Patiesība ir izbalējusi, patiesība ir samīdīta, taisnīgums ir zudis, likumīga izmeklēšana un rūpīga lietu izskatīšana ir pazudusi no tiesnešiem! Vai ir likumīgi, ka kāds, kas cenšas sevi attaisnot, tiek turēts ķēdēs, ka visa lieta tiek uzticēta apmelotājiem un ienaidniekiem, un ka paši apmelotāji tiesā to, kuru viņi apmelo?" Imperators attaisnoja svēto un nosūtīja uz savu Aleksandrijas katedru.

Kad nomira Konstantīns Lielais un troni ieņēma viņa otrais dēls Konstancijs, visa imperatora galms nostājās ariāņu pusē. Viņi sāka vajāt pareizticīgos kristiešus, izraidīt bīskapus un iecelt tronī bezdievīgus, nodevīgus, netikļus un ķecerus, kuri neatzina Jēzu Kristu kā Dievu. Svētais Atanasijs bija spiests bēgt uz Romu, kur viņš palika trīs gadus.

Tad Kungs visus tiesāja ar Savu spriedumu: Viņš sodīja Āriju un ķecerus, un bezdievīgais ķēniņš gāja bojā. Pēc viņa divus gadus valdīja Julians Atkritējs, kam sekoja dievbijīgais Joviniāns, tad Valenss, kurš, lai gan bija nodarījis daudz ļauna pret Baznīcu, baidoties no Aleksandrijas sacelšanās, ļāva svētajam Atanasijam atgriezties un bez bailēm valdīt Aleksandrijas Baznīcā. Svētā Atanasija dzīvesstāsts apraksta, kā viņš mierā un klusumā nodzīvoja savas dzīves pēdējos gadus un atdusējās Kungā 373. gada 2. maijā 76 gadu vecumā.

Svētais Atanasijs 46 gadus bija Aleksandrijas bīskaps un vairākkārt tika izdzits no savas katedras un atgriezās, jo ariāņi, sevi dēvējot par kristiešiem un ticot Evaņģēlijam, meklēja un izdomāja iemeslus, lai nosodītu un sodītu ar nāvi svēto.

18. / 31. janvāris, sestdiena

Svt. Afanasija (373) un Kirila (444), Aleksandrijas arhibīskapu.

Visl. shimas mūka Kirila un shimas mūķenes Marijas (ap 1337.), vislīdzīgā Radoņežas Sergija vecāku.

Visl. Sjanžemas, Vologdas Afanasija (1550). Taisnā Novolockas Afanasija (XVI-XVII). Visl. Kirēnijas Markiāna (ap 388.).

Svtmoc. priest. Mihaila Kargopolova (1919); svtmoc. priest. Jevgēņija Isadska (1930); svtmoc. priest. Vladimira Zubkoviča, Nikolaja Krasovska, Sergija Ļebedeva, Aleksandra Rusinova (1938).

Svt.: Ebr. 334. lekc. XIII, 7-16. Mt. 11. lekc. 14-19.

Dienas: 2. Tim. 293. lekc. II, 11-19. Lk. 88. lekc. XVIII, 2-8:

1 Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.

2 "Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.

3 Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku.

4 Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos,

5 tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.

6 Un Tas Kungs sacīja: vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka?

7 Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?

8 Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?"

Svētais Antonijs Lielais

Atceres diena: 17. /30. janvāris

Lielais Antonijs piedzima Ēģiptē ap 250. gadu dižciltīgiem un turīgiem vecākiem, kuri viņu audzināja kristīgajā ticībā. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš zaudēja vecākus un palika viens ar māsu, kura bija viņa aprūpē. Kādu dienu viņš gāja uz baznīcu un pārdomāja svētos apustuļus, kā viņi visu atstāja, lai sekotu Kungam. Viņš iegāja dievnamā un dzirdēja Evaņģēlija vārdus: "Ja tu gribi būt pilnīgs, ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem, un tev būs manta debesīs. Un seko Man" (Mateja 19:21). Šie vārdi aizkustināja Antoniju, it kā Kungs tos būtu teicis tieši viņam. Drīz pēc tam Antonijs atteicās no vecāku mantojuma par labu sava ciema nabadzīgajiem iedzīvotājiem, taču viņš bija apmulsis, kam atstāt savu māsu. Ar šo domu pārņemts, viņš otrreiz iegāja dievnamā un atkal dzirdēja Glābēja vārdus, it kā adresētus viņam: "Neuztraucies par rītdienu, rītdiena pati par sevi rūpēsies. Katrai dienai pietiek savu bēdu" (Mateja 6:34). Antonijs uzticēja savu māsu viņam zināmajām kristīgajām jaunavām un pameta pilsētu un mājas, lai dzīvotu vientulībā un kalpotu tikai Kungam.

Svētā Antonija aiziešana no pasaules nenotika pēkšņi, bet gan pakāpeniski. Sākumā viņš uzturējās pilsētas tuvumā pie dievbijīga gerondas, kurš dzīvoja vientulībā un centās viņam visā līdzināties. Viņš apmeklēja arī citus vientuļniekus, kas dzīvoja pilsētas nomalē, un meklēja viņu padomu. Jau tajā laikā viņš bija kļuvis tik slavens ar savu askētisko cīņu, ka tika saukts par "Dieva draugu". Tad viņš nolēma doties tālāk. Viņš uzaicināja gerondu nākt viņam līdzi, un, kad tas atteicās, atvadījās no viņa un apmetās vienā no nomaļām alām. Viens no viņa draugiem laiku pa laikam atnesa viņam ēdienu. Visbeidzot, Svētais Antonijs pilnībā atkāpās no apdzīvotām vietām, šķērsoja Nīlas upi un apmetās militārā nocietinājuma drupās. Viņš paņēma līdzi maizes sešiem mēnešiem, un pēc tam to saņēma no draugiem tikai divas reizes gadā caur atveri jumtā.

Nav iespējams aprakstīt kārdinājumus un cīņas, ko šis diženais askēts pārcieta. Viņš cieta no bada un slāpēm, no aukstuma un karstuma. Bet visbriesmīgākais vientuļnieka kārdinājums, pēc paša Antonija teiktā, bija sirdī: ilgas pēc pasaules un domu satraukums. Tam visam pievienojās dēmonu kārdinājumi un bailes. Reizēm svētais askēts bija izsmelts un uz izmisuma robežas. Tad vai nu pats Kungs parādījās, vai arī sūtīja eņģeli, lai viņu iedrošinātu. "Kur tu biji, labais Jēzu? Kāpēc tu nenāci pirmais, lai izbeigtu manas ciešanas?" Antonijs iesaucās, kad Kungs pēc viena smaga kārdinājuma viņam parādījās. "Es biju šeit," Kungs viņam teica, "un es gaidīju, līdz ieraudzīšu tavu cīņu."

Kādu dienu, briesmīgi cīnoties ar savām domām, Antonijs iesaucās: "Kungs, es vēlos tikt glābts, bet manas domas man to neļauj." Pēkšņi viņš ieraudzīja kādu sev līdzīgu sēžam un strādājam, tad piecēlās un sāka lūgties, un tad atgriezās pie darba. "Dari tā, un tu tiksi glābts," viņam teica Tā Kunga eņģelis.

Antonijs jau divdesmit gadus bija dzīvojis vientulībā, kad daži no viņa draugiem, uzzinot par viņa atrašanās vietu, apmetās viņam apkārt. Viņi ilgi klauvēja pie viņa durvīm, lūdzot viņu iziet no paša uzliktā ieslodzījuma; visbeidzot, viņi nolēma uzlauzt durvis, tad Antonijs tās atvēra un iznāca. Viņi bija pārsteigti, neatrodot viņā ne miņas no izsīkuma, neskatoties uz to, ka bija pakļāvis sevi vislielākajām grūtībām. Viņa dvēselē valdīja debesu miers, kas atspoguļojās viņa sejā. Mierīgs, atturīgs un vienlīdz viesmīlīgs pret visiem, svētais drīz vien kļuva par tēvu un vadītāju daudziem. Tuksnesis atdzīvojās: apkārtējos kalnos parādījās klosteri; mūki dziedāja, lasīja, gavēja, lūdza, strādāja un kalpoja nabagiem. Svētais Antonijs nedeva saviem mācekļiem nekādus īpašus klostera dzīves noteikumus. Viņam rūpēja tikai dievbijīga noskaņojuma ieaudzināšana, uzticība Dieva gribai, lūgšana, atteikšanās no visa zemes un nenogurstošs darbs.

Bet svētais Antonijs, pat pašā tuksnesī, noguris no pūļiem un meklēja jaunu vientulību. "Kurp tu vēlies bēgt?" atskanēja balss no debesīm, kamēr viņš Nīlas krastos gaidīja laivu, lai izvairītos no pūļiem. "Uz Augšējo Tēbu," Antonijs atbildēja. Bet tā pati balss iebilda: "Neatkarīgi no tā, vai kuģosiet augšup uz Tēbu vai lejup uz Bukoliju, neatradīsiet mieru ne tur, ne šeit. Dodies uz iekšējo tuksnesi." Tā saucās tuksnesis, kas atradās netālu no Sarkanās jūras krastiem. Antonijs sekoja garāmbraucošajiem saracēniem turp.

Pēc trīs dienu ceļojuma viņš atrada mežonīgu, augstu kalnu ar ūdens avotu un dažām palmām ielejā. Viņš apmetās uz šī kalna. Šeit viņš apstrādāja nelielu lauku, lai nevienam nebūtu jānāk pie viņa ar maizi. Laiku pa laikam viņš apciemoja brāļus. Kamielis nesa maizi un ūdeni, lai uzturētu viņu šajos grūtajos ceļojumos cauri tuksnesim. Tomēr arī Svētā Antonija cienītāji atklāja viņa pēdējo patvērumu. Daudzi sāka nākt pie viņa, meklējot viņa lūgšanas un vadību. Viņi atveda pie viņa slimos; viņš lūdza par viņiem un dziedināja viņus.

Svētais Antonijs tuksnesī bija nodzīvojis gandrīz septiņdesmit gadus. Pret savu gribu viņu sāka mocīt lepna doma, ka viņš ir vecāks par visiem pārējiem tur. Viņš lūdza Dievu atbrīvoties no šīs domas un saņēma atklāsmi, ka tuksnesī daudz agrāk par viņu bija apmeties vientuļnieks un kalpoja Kungam vairāk nekā viņš. Antonijs agri no rīta piecēlās un devās ceļā, lai atrastu šo pasaulei nezināmo askētu. Viņš visu dienu staigāja un sastapa tikai tuksneša dzīvniekus. Viņa priekšā pavērās bezgalīgs plašums, bet viņš nezaudēja cerību. Agri no rīta viņš atkal devās ceļā. Viņa acu priekšā pazibēja vilcene, kas skrēja strauta virzienā. Svētais Antonijs tuvojās strautam un ieraudzīja netālu alu. Izdzirdot viņa soļus, alas durvis cieši aizvērās. Svētais Antonijs caur durvīm līdz pusdienlaikam sauca nezināmo askētu, lūdzot parādīt viņam savu seju. Beidzot durvis atvērās, un viņam pretī iznāca ļoti vecs vīrs, pilnīgi sirms. Tas bija Svētais Pāvils no Tēbām. Viņš tuksnesī bija dzīvojis apmēram deviņdesmit gadus.

Pēc brālīga sveiciena Pāvils jautāja Antonijam: "Kāds ir cilvēces stāvoklis? Kāda valdība pastāv pasaulē? Vai vēl ir elku pielūdzēji?" Vajāšanu beigas un kristietības uzvara Romas impērijā viņam bija priecīga ziņa, savukārt ariānisma uzplaukums bija rūgts. Kamēr svētie sarunājās, pie viņiem nolaidās krauklis un izlika maizes klaipu. "Tas Kungs ir dāsns un žēlsirdīgs," iesaucās Pāvils. "Tik daudzus gadus es no Viņa esmu saņēmis pusklaipu katru dienu, un tagad, tavas atnākšanas dēļ, Viņš ir atsūtījis veselu klaipu."

Nākamajā rītā Pāvils atklāja Antonijam, ka drīz pametīs šo pasauli. Tāpēc viņš lūdza Antoniju atnest viņam bīskapa Afanasija apmetni, lai apsegtu viņa mirstīgās atliekas. Antonijs steidzās izpildīt svētā vēlēšanos. Viņš atgriezās savā klosterī lielā satraukumā, un, kad citi mūki viņu iztaujāja, viņš varēja tikai teikt: "Grēcinieks, es uzskatīju sevi par mūku! Es redzēju Eliju, es redzēju Jāni, es redzēju Pāvilu Paradīzē." Atgriežoties pie svētā Pāvila, viņš redzēja viņu paceļamies debesīs starp eņģeļu, praviešu un apustuļu pulkiem.

„Kāpēc, Pāvil, tu mani negaidīji?” iesaucās Antonijs. „Es tevi tik vēlu iepazinu, un tu tik agri aizej!” Tomēr, iegājis Pāvila alā, viņš atrada viņu nometies ceļos, klusu un nekustīgu. Arī Antonijs nometās ceļos un sāka lūgties. Pēc vairākām lūgšanas stundām viņš pārliecinājās, ka Pāvils ir nekustīgs, jo ir miris. Viņš godbijīgi nomazgāja viņa ķermeni un ietina to svētā Afanasija apmetnī. Pēkšņi parādījās divi lauvas un ar saviem nagiem izraka diezgan dziļu kapu, kur Antonijs apglabāja svēto askētu.

Svētais Antonijs nomira sirmā vecumā (106 gadu vecumā, 356. gadā) un par saviem varoņdarbiem nopelnīja Lielā titulu.

Svētais Antonijs nodibināja vientuļnieku mūku. Vairāki vientuļnieki viena vadītāja — avvas — vadībā dzīvoja atsevišķi viens no otra būdās vai alās (skitos) un veltīja sevi lūgšanai, gavēnim un darbam. Vairākus skitus, apvienotus viena avvas vadībā, sauca par lavru. Bet pat Antonija Lielā dzīves laikā radās citāda veida klostera dzīve. Askēti pulcējās vienā kopienā, strādāja kopā, katrs atbilstoši savam spēkam un spējām, baudīja kopīgu maltīti un ievēroja vienādus noteikumus. Šādas kopienas sauca par kinovijām jeb klosteriem. Šo kopienu abati kļuva pazīstami kā arhimandrīti. Svētais Pahomijs Lielais tiek uzskatīts par kinovītu klostera pamatlicēju.

17. / 30. janvāris, piektdiena, gavēņa diena.

Visl. Antonija Lielā (365).

Visl. Dimskas (Novgorodas) Antonija (1224).

Visl. Černoezeras Antonija (XVI).

Svtmoc. priest. Viktora Evropeiceva (1931); svtmoc. priest. Pāvila Uspenska (1938).

Rīt. – Mt. 43. lekc. XI, 27-30. Lit. – Visl.: Ebr. 335. lekc. XIII, 17-21.

Lk. 24. lekc. VI, 17-23:

17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, Viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums no visas Jūdejas un Jeruzālemes, kā arī no Tiras un Sidonas jūrmalas, kas bija sanākuši viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām.

18 Arī tie, kas bija ļaunu garu apsēsti, tapa veseli.

19 Un visi ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus.

20 Bet Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: "Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība!

21 Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!

22 Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ.

23 Priecājieties viņā dienā un dejiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem.

16. / 29. janvāris, ceturtdiena

Ap. Pētera svēto važu godināšana. Taisnā Maksima, Totēmas priest. (Vologdā) (1650).

Moc. Speusipa un viņa brāļu Eleusipa, Meleusipa, viņu vecāsmātes Leonillas, un ar viņiem Neona, Turbona un Jovillas, Kapadoķijā (ap 161.-180.). Moc. lasītāja Danakta, Maķedonijā (II). Svt. Honorata, Arlas bīsk. (429).

Svtmoc. priest. Jāņa Petaija (1919).

1. Pēt. 62. lekc. IV, 12 – V, 5.

Mk. 57. lekc. XII, 38-44:

38 Un Viņš Savā mācībā sacīja: "Sargaities no rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un tirgus laukumos tapt sveicinātiem

39 un sinagogās sēdēt pirmajās vietās un goda vietās viesībās,

40 kas aprij atraitņu namus un liekulībā tur garas lūgšanas. Šie dabūs jo grūtu sodu."

41 Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz.

42 Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants.

43 Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: "Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši.

44 Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu."